Pasākuma nosaukums: filmas “Dvēseļu putenis” apmeklējums
Pasākuma vieta un laiks: FORUM CINEMAS, 2019. gada 3. decembrī un 5. decembrī
Pasākuma dalībnieki: 7.-9. klašu skolēni un 10.-11. klašu skolēni
Pasākuma mērķis: radīt skolēnos interesi par Latvijas kino, iepazīstināt ar vēsturisko drāmu, “Dvēseļu putenis”, kas veidota pēc A.Grīna romāna motīviem; sekmēt skolēnu patriotiskās jūtas, līdzpārdzīvojuma un empātijas sajūtu veidošanos.
Pasākuma norise un izvērtējums:
Pirms kinofilmas noskatīšanās vēstures stundās skolēni tika iepazīstināti ar filmā atainoto, mūsu valstij tik satraucošo un vēsturiski nozīmīgo laika posmu. Klases audzinātāji ar skolēniem pārrunāja arī interesanto un vērā ņemamo filmas uzņemšanas procesu, galvenos varoņus. Pēc filmas noskatīšanās gan audzināšanas, gan literatūras stundās skolēni dalījās ar pārdomām par redzēto gan mutiski, gan domraksta veidā.
Noskatoties filmu skolēni guva vērtīgas vēsturiskās zināšanas par pirmā pasaules kara notikumiem mūs valstī, par cilvēku likteņiem. Caur emocionālo līdzpārdzīvojuma prizmu veidojas attieksme pret mūsu valstij tik dārgo brīvību, skolēnos tika iedzīvinātas patriotisma jūtas, kas mūsdienu jauniešiem bieži nemēdz būt izteiktas. Skolēniem bija iespēja salīdzināt tā laika un tagadējo situāciju un brīvības, kas viņiem šobrīd šķiet pašsaprotamas, bet kas ir maksājušas ļoti dārgu cenu.
Vēsturiskā kara drāma pēc strēlnieka Aleksandra Grīna romāna motīviem ved 100 gadus senā pagātnē. Sešpadsmitgadīgais Artūrs dodas strēlniekos un kopā ar draugiem cīnās par brīvību – pat tad, kad neviens nezina, kurā pusē tā meklējama.
Lūk, skolēnu atsauksmes par filmu:
- Filma mani ļoti aizkustināja, es raudāju par karā bojā gājušajiem cilvēkiem. Bija ļoti skumji, kad nošāva galvenā varoņa Artūrs mammu un viņš karā zaudēja savu tēvu un brāli.
- Mani pārsteidza, ka kara laikā bojā gāja puse no Latvijas iedzīvotājiem. Tas ir šausminoši.
- Nesaprotama bija situācija, par dažādajām varām, kam tad īsti pakļauties, ar ko kopā cīnīties. Latvieši bija maz, bet viņi bija ļoti drosmīgi un patriotiski.
- Filma bija par drosmi un baiļu pārvarēšanu. Filmas sākumā Artūrs nespēja nogalināt ienaidnieku, jo pretī stāvēja tāds pats nobijies puisis kā viņš, bet to nācās darīt dzimtenes vārdā.
- Likās, ka karā dzīvībai nebija nekādas vērtības. Te tev ir brālis, un pēc mirkļa vairs nav. Bet tomēr visām šīm dzīvībām bija liela vērtība, jo tās tika atdotas par mūsu dzimteni, par mūsu valsts brīvību.
“Man ļoti patika šī filma. Ļoti skumji bija tas, ka karā mira 1,2 miljoni karavīri. Ziemā viņiem bija ļoti auksti karot un rāpot pa sniegu, tāpēc mūsdienās nevar sūdzēties , ka mums ir auksti.” (Kerija)
“Man ļoti patika filma. Filma parāda jauno karavīru izjūtas kara laikā. Man šī filma lika pārdomāt īstās dzīves vērtības. Es labāk apguvu Latvijas vēsturi. Ir jāredz, kā mūsu brašie strēlnieki izcīna šo uzvaru, un mums jāsargā un jāglabā to, ko viņi izcīnīja. (Sintija)
“Es arī iejutos to cilvēku vietā, kas karoja. Tas man lika pārdomāt, kā jutās bojā gājušo tuvinieki, kā viņi to pārdzīvoja. Manuprāt, būtu grūti palikt vienam, kad visi gājuši bojā. (Emīlija)
“Man patika, ka varonim bija liela apņemšanās uzvarēt” (Niklāvs)
“Filma man lika pārdomāt to, cik labi ir, ka es nedzīvoju kara laikā. (Tīna)
“Man ļoti patika šī filma. Man ļoti žēl, ka tad, kad Ziemassvētkos visi vecāki gāja pie saviem bērniem, Arturs noskumis staigāja, jo pirms kara viņš bija pazaudējis māti, kara laikā – tēti, bet vēlāk pazaudēja arī brāli, viņš bija palicis bez ģimenes. (Simona)
Pēc smagās, bet sirsnīgās un patiesās filmas “Dvēseļu putenis” noskatīšanās es pārdomāju, kā dzīvojam mēs. Mēs bieži sūdzamies, ka mums ir slikti, ka vienmēr kaut kā ir par maz, bet patiesībā, ja paskatāmies, kas bija jāpiedzīvo cilvēkiem, lai mums būtu mūsu valsts, mēs dzīvojam brīnišķīgi. Domājot par visu redzēto, saprotu, ka sliktāk par karu nevar būt nekas.
(Hugo )
Filma ir ļoti nopietna un traģiska, bet man tā patika. Labu laiku pēc filmas noskatīšanās man trīcēja rokas un kājas – tik spēcīgas emocijas manī šī filma izraisīja.
(Ērika)
Es sāku vairāk novērtēt to, ka man nav bijis jāpārdzīvo tās šausmas, kas attēlotas filmā, ka, pateicoties tūkstošiem cilvēku, kuri cīnījās par mūsu zemi, mēs tagad varam dzīvot mierīgi.
(Raens)
Es vienmēr esmu domājusi, ka karš ir kaut kas šausmīgs, bet, filmu skatoties un redzot, kāds tas bija, gribas raudāt un pateikt vislielāko paldies tiem, kas cīnījās par mūsu zemi. Tā bija viena no vislabākajām filmām, ko jebkad esmu redzējusi.
(Keita)
Visas filmas laikā sēdēju sarāvusies un bailēs par katru no filmas varoņiem. Es nevaru iedomāties savu dzīvi tādos apstākļos. Es salīdzināju zēnus mūsdienās un tajā laikā – mēs esam pārāk izlutināti. Kamēr mūsdienās kāds raud, ka viņam nav interneta, tolaik neraudāja, ciešot badu, cīnoties kara laukā.
(Ieva)
Skatoties filmu, bija sajūta, ka ķermeni it kā saspiež un gribas raudāt, šādas bija manas emocijas. Es domāju šo filmu noskatīties vēlreiz kopā ar ģimeni.
(Ēriks)
Atskaiti sagatavoja 8.b klases audzinātāja Ieva Innusa un 11. klases audzinātāja Daiga Berķe
